Lai spētu kaut ko senu novērtēt, ir vajadzīgas priekšzināšanas, vēlme uzzināt un apziņa, ka daudziem par to ir plašāka informācija nekā man.

Kas īsti ir kultūras mantojums?

Patiesībā priekšstats par senu lietu vērtību rodas līdz ar nojausmu, ka cilvēce jau sen pirms mums pratusi ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot un darināt skaistas un noderīgas lietas. Pie tam ne jau žurnāla vai TV raidījuma ietekmē, bet pats ar savām rokām savas vajadzības un mantoto izjūtu vadīts, 18. gadsimta Latgales vai Kurzemes zemnieks greba izrotātu karoti. Un nu mēs paņemam rokās šo seno jebšu veco priekšmetu un sākam to pētīt, mēģinot saprast tā nozīmi, vecumu un izgatavošanas tehniku. Mēģināsim iedomāties cilvēku, kas šo senlietu veidojis, un tos, kas to lietojuši desmit, simts gadus vai varbūt trejdeviņas paaudzes. Pēc brīža, varbūt ar zināmu pacilājuma sajūtu, sapratīsim, ka mūsu rokās ir neliels Zemes civilizācijas un kultūras liecinieks.

Vecas senu dzimtu mājas ir kultūras mantojums vienā veselumā, jo tur viss ir savstarpēji saistīts un iemiesots šajā vietā. Ir tādas mājas, kur nekas nebeidzas un viss turpinās. Nekad neaizmirsīšu kādu lauku sētu Skonē, Dienvidzviedrijā, kur bija iespēja pavadīt dažas dienas. Dzimta tur dzīvoja četrpadsmitajā paaudzē, sēta bija liela, ar varenu dzīvojamo māju un milzīgu kūti, kūtiņām, vāgūžiem, klētīm un tā tālāk. Vienā no saimniecības ēkām glabājās vecās lietas, kuras vairs nelieto, bet kuras vienkārši tika glabātas zem jumta, saeļļotas un iesaiņotas. Ecēšas un rati, darbarīki, mājsaimniecības priekšmeti, trauki, drēbes, grāmatas, bildes. Visvairāk putekļu bija uz 18. gadsimta mēbelēm, bet tām priekšā bija redzams viss 19. un 20. gadsimts. Viņi nemet laukā priekšmetus, ko vēl kādreiz varētu lietot, jo tie ir labā kvalitātē, rūpīgi izgatavoti. Arī kaltas naglas stāvēja saeļļotas, saliktas pēc garumiem un ietītas taukainā papīrā.

Veci krāmi un citas lietas ir daudzās mājās, bet par jūsu ģimenes kultūras mantojumu tie kļūs tad, ja būs nosaukti vārdā un kādam vajadzīgi. Vienalga, vai tas ir Dundagas māla pods, vectēva ēvele vai Kurzemes hercoga tronis rokoko stilā. Galvenais — lai kādam tas interesē un patīk! Kultūras mantojums nesākas ar vecu mantu, bet ar domu, ka mums tās nav vienaldzīgas. Un tāpēc kultūras mantojums par kultūras vērtību pārtop brīdī, kad kāda persona vai domubiedru kopa sabiedrību iepazīstina ar šo retumu un apliecina ar pierādījumiem. Tas ir ļoti svarīgi, lai savās dzīvesvietās un tuvākajā apkārtnē mēs apzinātos vērtības, jo ar to palīdzību pieaug mūsu dzīves telpas kopējā vērtība, arī mūsu pašlepnums.

Kultūras vērtība par kultūras pieminekli pārtop pēc tam, kad kāda persona, domubiedru kopa vai iestāde paziņo par tās ņemšanu savā aizsardzībā vai aizgādībā. Parasti un saskaņā ar mūsu likumdošanas aktiem vērtīgāko no kultūras mantojuma valstij ir tiesības ņemt savā aizsardzībā. Tādas tiesības ir arī pašvaldībām — izdot noteikumus par savā teritorijā esošo kultūras vērtību aizsardzību un saglabāšanu, ja tās nav iekļautas valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā. Neviens nevar liegt privātpersonai vai cilvēku grupai ņemt savā aizgādībā kādu kultūras mantojuma objektu un darīt zināmu sabiedrībai, ka viņi uzņemas rūpes par tā saglabāšanu. Tas būtu visnotaļ apsveicami un cienījami!

Latvijas Republikā par valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu aizsardzības un saglabāšanas noteikumu ievērošanu ir atbildīga Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Katrā no valsts rajoniem ir inspekcijas pilnvarotā persona — inspektors. Rīgas, Ventspils, Jūrmalas un Cēsu pašvaldībās ir savi vēsturiskās vides aizsardzības dienesti, kas veic pārraudzību šo pilsētu robežās.