Bauskas kinoteātris ''Uzvara''

Kino Latvijā un Bauskā

Par pirmo kinoseansu Latvijā var uzskatīt „dzīvo bilžu” demonstrēšanu uz brāļu Limjēru izgudrotā aparāta Rīgā 1896. gadā. Kopš 20. gs. sākuma kino Latvijā kļuva arvien populārāks plašās tautas masās, filmas tika demonstrētas gan speciāli būvētos kinoteātros, gan pielāgotās telpās. Sākotnēji skatītājus piesaistīja ne tikai filmu saturs, bet viss demonstrēšanas process kā piedzīvojums.

20. gs. 20. gados Rīgā sāka parādīties pirmie kinoteātri, bet 30. gadu beigās visā Latvijas teritorijā darbojās jau vairāk kā simt kinoteātru, no kuriem daļa bija ceļojošie – ar pārvietojamu tehniku apbraukāja lauku rajonus, rādot filmas skolās, kultūras namos un citās iestādēs. Tika demonstrētas gan Latvijā uzņemtas, gan importētas dokumentālas un mākslas filmas.

Bauskā „kustīgās bildes” sākotnēji rādīja Tirgus laukumā uzslietā teltī (tag. Rātslaukums), tagadējā Bauskas Novadpētniecības un Mākslas muzeja pagalmā, savukārt 20. gados arī Bauskas Valsts vidusskolā.

1934. gadā Aizsargu namā (tagadējais Kultūras nams) darbu uzsāka kinoteātris „Lido”, ko okupācijas gados izmantoja nacistiskā vara. Starpkaru periodā Bauskā darbojās arī kinoteātris „Dzintars” (tagadējā Plūdoņa ielā, servisa „Palīgs tavam auto” ēkā), kas pēc Otrā pasaules kara ieguva nosaukumu „Progress”.

Totalitārie režīmi izmantoja kino popularitāti propagandas nolūkos un sabiedriskās domas veidošanai. Vācu okupācijas gados pirms filmu seansiem skatītāji tika iepazīstināti ar iknedēļas jaunumu apskatu, bet izklaidējošo filmu repertuārs tika mērķtiecīgi papildināts ar Latvijā un Vācijā ražotām propagandas filmām, piemēram, „Sarkanā migla” (1942), „Latviešu tautas līdzdalība lielajā cīņā pret boļševismu” (1942), „Mūsu brīvprātīgie Valsts darba dienestā”.

Savukārt PSRS okupācijas laikā kinoteātrim „Progress” bija noteikts vismaz divas reizes mēnesī izrādīt izglītojošas filmas par sasniegumiem zinātnē, sportā, mākslā, tāpat pirms filmām tika demonstrēta kinohronika. Vladimirs Iļjičs Ļeņins kino bija pasludinājis par vienu no galvenajiem propagandas līdzekļiem, kas īpaši efektīvs bija PSRS pirmajās desmitgadēs.

Kinoteātris ”Uzvara”

Vairākus gadu desmitus kino Bauskā tika rādīts dažādās pielāgotās telpās līdz 1952. gadā pilsētas centrā, Uzvaras ielas galā, tika sākta kinoteātra celtniecība. Kino „Uzvara” tika atklāts jau pēc diviem gadiem – 1954. gada 12. septembrī, tā atzīmējot 10. gadadienu kopš pilsētas atbrīvošanas no vācu okupācijas. Kā vēstīja laikraksts „Cīņa”, kino ēka tika pabeigta 3,5 mēnešus pirms plānotā termiņa un izmaksāja ap pusotru miljonu rubļu. Par teicamu darbu celtnieku brigāde ar Mārtiņu Liepu priekšgalā saņēma Kultūras ministrijas goda rakstus.

Kinoteātrī ir viena zāle ar 350 skatītāju vietām un plašs foajē. Lentes tika demonstrētas uz modernas Padomju Savienībā ražotas tehnikas. Kino ēkas otrajā stāvā bija ierīkota lasītava, kur apmeklētāji pirms seansiem varēja šķirstīt jaunākos žurnālus un laikrakstus, bet foajē rotāja Vladimira Iļjiča Ļeņina biste ar viņa teikto: „No visām mākslām svarīgākā ir kino”. Jau pirmajā dienā ap tūkstoš skatītāju noskatījās komēdiju „Mēs kaut kur esam tikušies”.

Turpmākajos gados kinoteātrī demonstrēja dažādu žanru filmas, kas bija ražotas gan Padomju Savienībā, gan citās valstīs, piemēram, Francijā, Spānijā, Pakistānā, Itālijā. Amerikas Savienotajās Valstīs un citur; īpaši iecienītas bija indiešu filmas. Kinoteātra apmeklēšana padomju gados bija populāra izklaide baušķenieku vidū, īpaši gaidīti tika „kases gabali”, piemēram, indiešu filma „Ziediņš ceļa putekļos” (1959), angļu „Mūzikas skaņas” (1965), kā arī Latvijā radītās „Ilgais ceļš kāpās” (1981) un „Likteņdzirnas” (1997).

Tāpat kinomehāniķu brigādes, līdzi ņemot nepieciešamo tehniku, apbraukāja vietējos pagastus, rādot filmas arī lauku ļaudīm.

Par jaunāko kino repertuārā baušķeniekus informēja kino ilggadējais darbinieks Guntars Krūzmētra – viņš laikrakstā „Komunisma ceļš” rakstīja gaidāmo filmu anotācijas, kā arī zīmēja lielformāta filmu plakātus. Filmu seansi notika katru dienu, bet svētdienās – divi.

Kinoteātra arhitektūra

Bauskas kinoteātris „Uzvara” ir būvēts pēc arhitekta Z. Broda tipveida projekta lauku kinoteātriem. Kino ēkas līdzinieces atrodamas arī Viļņā (Lietuva), Minskā, Novobeļicā (Baltkrievija).

Kinoteātris projektēts neoklasicisma stilistikā, jeb tā dēvētajā „Staļina klasicismā”, kam raksturīgas greznas detaļas (kolonnas, plafoni, ornamentālas joslas) kombinācijā ar padomju un tautisko simboliku. Šādā stilā 20. gs. 50. gados Padomju Savienībā tika celtas daudz grandiozas sabiedriskas ēkas, arī Latvijā, piemēram, kinoteātri Valmierā un Jelgavā, VEF Kultūras pils. Šīs greznības mērķis bija demonstrēt Padomju Savienības varenību un radīt pārticības iespaidu proletariāta apziņā. Tomēr grezno ēku neiederība mazpilsētu vidē iedzīvotājos nereti raisīja neizpratni un noraidījumu, ko pastiprināja arī to nepārdomātais plānojums un paviršais aprīkojums. Arī Bauskas kinoteātra ēka vērtējama kā pilsētas ainavā mākslīgi iespiests objekts, taču tā ir spilgta sava laika liecība, kas būtu sudzējama un saglabājama. Jau 60. gadu sākumā arhitektūras stils Padomju Savienībā strauji kļūst lakonisks, lielāku uzmanību pievēršot ēku funkcionalitātei.

Īpaši izceļams ir kinoteātra „Uzvara” interjers, kas spilgti ilustrē sava laika stila tendences. Lai gan kinoteātrī ir tikai viena zāle, skatītāji tika sagaidīti plašā, divstāvīgā foajē, kurā svinīgu noskaņu rada augsti griesti, masīvas kolonnas, barokālas kāpņu margas un smagi aizkari. Pati kino zāle ir nedaudz lakoniskāka, lieki nenovēršot skatītāju uzmanību no ekrāna, bet arī tā greznota ar savam laikam raksturīgiem akcentiem – dekoratīvām rozetēm, ornamentāliem griestu gleznojumiem un lustrām.

Kinoteātra iekšējo apdari veidoja kombināts „Māksla” tēlnieka Mārtiņa Zaura vadībā. Viņš pašrocīgi darinājis kolonnu kapiteļus, dekoratīvo joslu reljefus un citas detaļas. Savukārt eleganto sienu un griestu gleznojumu autors ir baušķenieks Mārtiņš Mazurs. Abu mākslinieku ieguldītais darbs kino ēkas apdarē padara to par unikālu objektu ne tikai Bauskas, bet visas Latvijas kontekstā.

Kinoteātra „Uzvara” ēka Bauskā ir nozīmīgs Padomju Savienības arhitektūras mantojums, 2006. gadā tā iekļauta Valsts Kultūras pieminekļu sarakstā kā vietējas nozīmes piemineklis.

Dzīve kino „Uzvara”

Bauskas rajona Kinodirekcijai bijuši 6 direktori: Laura Tauriņa, Vilnis Kalnmeiers, Pēteris Saulītis, Dzidra Ruža, Irēna Ausēja, Dzintars Kļava, bet citos amatos strādājuši virkne baušķenieku.

Līdz pēdējai kinoteātra darbības dienai tajā strādāja Inta Vītoliņa, kas kopš pusaudzes gadiem bijusi gan biļešu kasiere un kontroliere, gan ēkas pārvaldniece un direktora pienākumu veicēja. Viņa atceras, ka kinoteātra darbinieki vienmēr bijuši draudzīgi un vajadzības gadījumā gatavi palīdzēt cits citam. Sākotnēji kolektīvs bija ap 50 cilvēku kupls, to sastādīja biļešu pārdevējas, kontrolieres, repertuāra veidotāji, kinomehāniķi, administratīvie darbinieki, šoferi. Ar laiku samazinoties kino apmeklētāju skaitam gan pilsētā, gan izbraukumos, arī darbinieku skaits saruka.

Kino ļaudis labprāt kopīgi izklaidējās – tika svinēta kinoteātra atklāšanas gadadiena, 27. augustā tika atzīmēta Kino darbinieku diena,  bet 70. gados pat kopīgi aizbrauca ceļojumā uz Himalaju kalniem.

Bauskas kinoteātra darbinieki uzturēja draudzīgas attiecības arī ar kaimiņu rajonu kinoteātru darbiniekiem, īpaši Dobeles, Jelgavas kolēģiem. Visas Latvijas kinodirekciju darbiniekus pulcēja gadskārtējie „kinomači”, kuros sabraukušie sacentās veiklībā, zināšanās un sportiskumā. Neiztrūkstošas bija arī kopīgas balles.

Kinoteātrī ne tikai izrādīja filmas, bet tika rīkotas arī tikšanās ar aktieriem, piemēram, Viju Artmani, Elzu Radziņu, Gunāru Cilinski, Mirdzu Martinsoni un citiem. Savukārt foajē tika izmantots kā izstāžu zāle.

Kinoteātris „Uzvara” savā gandrīz 50 gadu ilgajā darbības laikā kļuva par iemīļotu vietu daudziem baušķiniekiem, par to siltas atmiņas saglabājušās gan apmeklētājiem, gan bijušajiem darbiniekiem.

Kinoteātris mūsdienās

Kinoteātra apmeklētāju skaits gadu gaitā pamazām saruka, nereti filmas nācies demonstrēt vien pāris skatītājiem. Tas tika skaidrots ar arvien lielāko televizoru, vēlāk arī videokasešu pieejamību, kā arī pārāk augstajām biļešu cenām pilsētnieku maciņiem. Kinoteātra repertuāra veidotāji rūpējās par aktuālāko un kvalitatīvāko filmu demonstrēšanu Bauskā, vedot tās no Rīgas un Jelgavas, tomēr nereti uz seansu atnākuši vien daži skatītāji.

1972. gada laikrakstā „Komunisma Ceļš” lasāma intervija ar toreizējo kinoteātra direktori Irēnu Ausēju, kura pauž nožēlu par arvien sarūkošo apmeklētāju daudzumu. Tāpat viņa min skatītāju zemo kultūras līmeni – tie nāk uz kino lietot alkoholu un trokšņot, nevis baudīt mākslu. Pieprasītākās bijušas zemas kvalitātes ārzemju filmas, bet mākslinieciski augstvērtīgas filmas neesot bijis izdevīgi vest uz Bausku.

Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu Bauskas rajona Kinodirekcija kļuva par Bauskas rajona Padomes uzņēmumu. Filmas kinoteātrī tika demonstrētas līdz 2002. gada beigām, kad skatītāju trūkuma dēļ darbs tika pārtraukts. Kinoteātra ēka tika nodota privatizācijai, taču ieinteresētos uzņēmējus neapmierināja privatizācijas līguma punkts par obligātu kino demonstrēšanas saglabāšanu, jo tas nespētu atpelnīt ēkas modernizācijā ieguldītos līdzekļus.

Kinoteātris vairākus gadus stāvēja tukšs, līdz 2005. gadā to īpašumā ieguva SIA „Bauskas pakalpojumi”, gatavībā izmantot ēkas sniegtās iespējas. Viena no iecerēm bija izbūvēt tajā peldbaseinu, tāpat tika apspriesta iespēja šeit pārcelt Bauskas Centrālo bibliotēku vai ierīkot koncertzāli un kultūras centru. Diemžēl ilgstošas nesaskaņas ar zemes īpašnieku liegušas kinoteātra ēkā attīstīt ekonomiski izdevīgu uzņēmējdarbību.

2012. gadā jauniešu biedrība „Strops 39” uzsāka aktīvu rīcību finansējuma piesaistei ar mērķi atjaunot kinoteātra darbību Bauskā, tomēr arī šie centieni beidzās neveiksmīgi. Lielākie ieguldījumi nepieciešami ēkas labiekārtošanai un iekšējās apdares restaurēšanai, kā arī piebrauktuves izveidei.

2015. gadā Bauskas kinoteātris nonācis jauna īpašnieka rokās.

Informāciju sagatavoja Marta Liepa